"Tā speciāliste neko jaunu nepateica"
"Tā speciāliste neko jaunu nepateica" - kada vīrieša komentārs zem Latvijas televīzijas videoieraksta feisbukā, kur stāstīju par ieteikumiem ēdienkartes plānošanai.
Principā, es varētu piekrist šim komentāram, jo lielākajai daļai cilvēku par uzturu ir diez gan daudz informācijas un manis sacītais varētu likties pašsaprotams. Tas gan nekādā veidā nenozīmē, ka būtu jāpārtrauc runāt par it kā zināmām lietām, jo vienmēr būs cilvēki, kam tās tomēr izrādīsies svešas. Cita lieta, vai cilvēki šo zināmo informāciju liek lietā un izmanto savā labā? Atbildi, visticamāk, nojaušat.
Būtiski ir sparast, ka ar teorētiskām zināšanām bieži vien ir par īsu. Piemēram, es varu zināt, ka kliegt uz bērnu ir slikti, bet tas notiek tik automātiski, ka apvaldīties ir teju neiespējami. Savukārt, kad psihoterapeits izanalizē esošo situāciju un izskaidro, ka tas visticamāk notiek no pārguruma, un ir vajadzīgs izgulēties un paprasīt nedaudz laika arī sev, kontrole pār savu emociju izpausmēm atgriežas. Tātad, man ir jādara kas pilnīgi nesaistīts ar pašu kliegšanas faktu, un jāparūpējas par sevi, lai līdz kliegšanai nemaz nenonāktu. Turklāt, terapeits var iedot arī padomus, ko man darīt (kā mazināt skādi), ja kādā reizē nav izdevies rīkoties proaktīvi un tomēr esmu uzsprāgusi.
Līdzīgi ir ar ēšanu. Es varu būt teju eksperts pievienotā cukura daudzuma noteikšanā un tā negatīvo seku uzskaitīšanā, bet regulāri apēst šokolādes tāfelīti vai cepumu paku, jo vienkārši nespēju atturēties. Kad kopā ar uztura speciālistu tiek izanalizēta ēdienkarte, uzskati par uzturu, iepriekšējā dzīves pieredze un pašreizējais dzīvesveids, var atklāties dažādi iemesli, kurus novēršot, saldie našķi vairs nav problēma. Bet, ja tomēr sanāk saēsties, uztura speciālists ieteiks kā rīkoties, lai konkrētā situācija negatīvi neietekmētu pašsajūtu.
Mums ir nepieciešams, lai teoriju pielāgotu mūsu situācijai un palīdzētu to ieviest praksē. Lai mūs atbalstītu pārmaiņu procesā un atvieglotu ceļa turpināšanu pēc kritieniem (kas ir neizbēgami). Lai izskaidrotu nesaprotamo un tādā veidā palīdzētu mums atgūt ticību saviem spēkiem. Bez nosodījuma. Bez kritikas. Bet esot klāt un motivējot.
Neatkarīgi no tā, vai ir vēlme atbrīvoties no pārmērīga saldumu patēriņa, virssvara, aizcietējumiem, paaugstināta holesterīna līmeņa vai insulīna rezistences, uztura paradumu maiņa prasīs laiku un apņemšanos. To, cik ilgu laiku tas prasīs, ir atkarīgs no izvēlētā ceļa - vai es mēģināšu iet un darīt visu pats, vai tomēr lūgšu palīdzību pieredzējušam speciālistam. Var gan tā, gan tā, bet drošāk (un arī ātrāk) tomēr divatā.
Iespējams, es atkal neko jaunu nepateicu, bet ja tā, tad priecājieties - uz jums šis ieraksts neattiecas. Bet tiem, kas sajuta vēlmi vai vajadzību pēc palīdzības uztura jautājumu sakārtošanā, būšu priecīga palīdzēt.
Eva